 Nu jau aiz muguras 18.februāris, datums, kas šogad iezīmējās ne tikai ar cīņu par valstiskuma pamatvērtībām, bet arī ar „Gada labākā kāzu fotogrāfa 2011” apbalvošanu. Kā jau bija domājams pirms konkursa, notikums gūst arvien lielāku popularitāti un pieaugošā konkurence piešķir arvien lielāku nozīmi Latvijas fotogrāfijas dzīvē. Droši var pieļaut varbūtību, ka tas tā arī turpināsies.
Viena no būtiskākajām niansēm, kas raksturo kāzu fotogrāfu konkursu, ir tā, ka tā dalībnieki joprojām nav sapratuši atšķirību starp klienta interesi un žūrijas skatījumu. Tādēļ jautājums par to, kādai jābūt kāzu fotogrāfijai vai arī attieksmei pret to, šķiet tik pat neatrisināms kā jautājums par to, „kas bija pirmais – vista vai ola?”. Jāatzīmē ka, neskatoties uz maniem dauzkārtējiem mēģinājumiem mudināt asociāciju definēt to, kas tad ir kāzu fotogrāfija, tas joprojām nav izdarīts. Ir skaidrs, ka tieši šāda definīcija ir svarīga, jo kā lietu kārtība palīdzētu gan topošajiem fotogrāfiem, gan, nu jau pieredzējušiem biedriem. Kas tad ir kāzu fotogrāfija? Kādas funkcijas tā pilda? Kādēļ ir tik atšķirīgs žūrijas viedoklis no patērētāja viedokļa?
Lai to saprastu, ir jāredz, ka savos pamatos, kāzu fotogrāfija ir ierindojama starp lietišķās fotogrāfijas izpausmēm. Tās estētiku pirmām kārtām nosaka klienta vēlme, nevis autora griba. Autora subjektivitāte var izpausties tikai zināmās robežās, nevis kā pastāvīga vērtība. Citiem vārdiem sakot, kāzu fotogrāfam primāri ir jāapmierina klienta pieprasījums, nevis jadomā par savdabīgu māksliniecisko estētiku. Tieši tādēļ kāzu fotogrāfijā ir tik daudz vienveidības, atkārtotu sižetu. Tas ir labi un arī slikti. Labi ir tas, ka katrs fotogrāfs meklē savu mārketinga triku ar ko piesaistīt klientu. Notikumu cikliskums ļauj slīpēt amatniecības meistarību. Slikti ir tas, ka kāzu fotogrāfiem rodas zināmas klišejas, kas ierobežo viņu mākslinieciskās puses izpausmes. Savukārt konkursa būtība ir atrast tieši subjektīvako izpildījumu. Tātad, izpildījumu, kas ir mākslinieciski augstvērtīgās – unikālāks par citiem, nevis piesātināts ar sentimentālu „triku” izmantošanu. Tieši tādēļ žūrijas locekļiem ir jābūt ar plašu redzesloku, jāspēj redzēt iesniegto darbu likumsakarības laikā un telpā. Viena no svarīgākajām īpašībām ir spēja redzēt autora motivāciju darba tapšanas brīdī. Līdz ar to, tiek vērtētas tādas nianses, par kurām patērētājs nemaz nezin.
Tā kā kāzu fotogrāfi ir iesaistīti amatniecībā, nevis māklsinieciskajās izpausmēs, iezogas arī dažādas nesakaidrības, kuru saknes ir daudz dziļākas, saistītas ar kopējo izglītības problemātiku. Pēdējā laikā daudz kur izskan frāzes par fotogrāfijas emocionalitāti. Katram, kas apjauš emocionalitātes būtību, ir skaidrs, ka tā ir nepatstāvīga vērtība. Emocionalitātes vērtību skalu var ietekmēt skatītāja garstāvoklis, dienas notikumi, vecums, laikmeta iezīmes utt. Vizuālajā valodā ir virkne izteiksmes līdzekļu, kas piešķir vizuālu ekspersiju. Šadiem izteiksmes līdzekļiem ir pastāvīga vērtība, nemainīga savā būtībā, jo cieši saistīta ar cilvēka redzes psiholoģiju. Tatad, pašos pamatos, problēma ir nepietiekamās fotogrāfu zināšanās par plaknes konstruēšanu.
Tieši šaja kontekstā ir vērts aplūkot virkni pastavošo klišeju kāzu fotogrāfu vidū. Viena no būtiskākajām ir kadra gāšana. Pēc aptuvenām aplēsēm, apmēram 40-50 % iesniegto bilžu konkursā bija ar nepamatotu diagonālo līniju kompozīciju. Ir saprotams iemesls, kādēļ šādas fotografijas top. Pamatā ir diagonāles, kā dinamikas līdzekļa izmantošana. Šī vēlme ir vai nu nojautu līmenī, vai bez pietiekamas iedziļināšanās dzirdētajā, kad vizuālajā mākslā diagonāle tiek izmantota šādiem mērķiem. Tiek ignorētas elementāras lietas – horizontam jābūt horizontālam, bet arhitektūrai jabūt vertikālai. Nākamais šablons saistās ar „trešdaļu likuma” izmantošanu. Primitīvi, bez izpratnes par šī likuma būtību, tiek viedoti nelīdzsvaroti darbi. Pietiek tikai ar divām minētajām problēmām, lai teju 2/3 no iesūtītajiem darbiem ir būtu elementāri slikti kadrēti. Ir arī izveidojušies šabloni, kas attiecas uz attēla vēstījumu. Viens no spilgtākajiem ir jaunā pāra “lecināšana”. Turklāt, apmēram 30% no iesūtītajiem darbiem kategorijā „Emocijas”, saturēja lēciena attēlojumu. Pēdējos divos konkursos parādās jauns vēstījuma šablons – pakaramais. Interesanti būtu saprast autoru motivāciju, jo man subjektīvi šāda bilde asociējas ar padomju laikā izplatītu izkārtni veikala logā „ušla na bazu” (aizgāju uz vairumbāzi), kas kontekstā ar kāzu fotogrāfiju izskatās visai komiski. Rezultātā nevar nepiekrist Andreja Zavadska teiktajam, ka brīžiem, kategorijas ietvaros nebija iespējams atlasīt 10 labākos darbus, bet tā kā sistēma to pieprasīja, nācās pielasīt vajadzīgo skaitu, pārkāpjot savai izpratnei par labu fotogrāfiju.
Nobeigumā gribētos pieskarties arī konkursa dalībnieku izpratnei par darbu atbilstību kategorijām. Piemēram, „Portrets” kā žanrs ir akadēmiski visai precīzs un arī nolikums vēsta to pašu. Viena no svarīgākajām iezīmēm ir tiešs personas attēlojums, izmantojot dažādus amatniecības izteiksmes līdzekļus. Taču liela daļa darbu bija līgavas vai līgavaiņa tēls. Tā teikt, semantisks vispārinājums par tēmu, ignorējot to faktu, ka portertam svarīgakais ir atklāt cilvēka iekšējo psihotipu. Tieši šī spēja strādat ar cilveku ir būtiskākā fotogrāfa meistarības pakāpes raksturojošā iezīme porterta kategorijā, nevis viltus tēla veidošanas spēja inscinējuma formā. Kā jau tika minēts, tieši šāda, viltus tēla izpausme dominē arī kategorijā „Emocijas”, radot priekšstatu, ka fotogrāfi nespēj būt pietiekami vērīgi, lai iemūžinātu patiesus cilvēku pārdzīvojumus vai reālus iekšējos stāvokļus kāzu norises laikā. Viena no vispretrunīgākajām kategorījām vai drīzāk dalībnieku izpratne par to, ir – “Brīva tēma”. Šajā kategorijā vairak kā 80 % darbu atbilda kategorijai „Jaunais pāris”. Tikai 10 no visiem darbiem bija tādi, ko varēja klasificēt kā atbilstošus dotai tēmai.
Kā redzam, ir daudz un dažādu problēmu, kuras būtu vērts ņemt vērā konkursa rīkotājiem, ja viņi vēlas ar tā palīdzību izvērst ne tikai balvu sadali, bet arī kādu augstāku mērķu sasniegšanu. Tam ir nepieciešma ne tikai laba konkursa norises kārtībā, vērtīgu balvu esamība, bet arī vērienīgs izglītojošs darbs, ko asociācija varētu izvirzīt par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, tādejādi veicinot kopējo nozares kvalitātes izaugsmi.
Tad arī nebūs jautajumu par to, kādēļ klients saņemis savu bilžu komplektu, vērtējot tikai pēc savām merkantīlajām vērtībām, spiedz aiz sajūsmas, bet žūrijai, vērtējot no kopskata viedokļa, šādas bildes nešķitīs interesantas.
Arno Marnics
|
