 Urbānā Renesanse – modes fotogrāfijas kolekcija. Vairāku autoru salikts darbs, kas kā fotogrāfiju gala rezultāts apkopots kafejnīcas DAD telpās. Līdz šīm, tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmu reižu piemērs. Ar to vien jau interesants un intriģējošs gadījums izstāžu piedāvājuma klāstā.
Par pamatu kalpo modes dizaineres Sarmītes Ostaņevičas apģērbu kolekcija. Fotogrāfijas šajā gadījumā ir kā pieminētās modes kolekcijas turpinājums, vienkāršāk sakot, publicitātes pasākums.
Fotogrāfiju autore ir Aiga Rēdmane, pie kuras snieguma gribētos pakavēties vairāk, jo galu galā, runa ir par fotogrāfijām. Relīzē un anotācijā ir minēts, ka fotogrāfe ir izmantojusi stikla un auduma atspīduma efektus, un tie patiesi strādā. Fotogrāfijas estētiskā puse papildinās ar efektīgu plastiku. Vizuāli tās ir visnotaļ baudāmākas nekā standarta modes portfolio bildes. Lai gan nevar līdzvērtīgi izvērtēt stilista un fotogrāfa lomu pašu attēlu kompozicionālā un vēstījuma veidošanas līmenī, jo tā izklāsts nav pieejams. Vērojot darbus, gribas tomēr ticēt, ka redzamā satura nopelns pieder fotogrāfam, jo to lomu, ko uzņemas stiliste Aija Ūdentiņa, izvēloties divas it kā atšķirīga rakstura modeles, lai radītu vienā gadījumā estētiskas vērtību, bet otrā - pārmaiņu dinamiku, apvienojot visu izvēlētajā fotosesijas vietā, līdz galam nav izpildījusi.
Tā kā nav zināma fotogrāfa un stilista lomas sadalījums projekta ietvaros, ir grūti spriest „kā dārziņā mest akmeni”. Skaidrs ir viens, fotogrāfijās nav atšķiramas modeļiem piedēvētās īpašības, jo tās gluži vienkārši visas ir ļoti līdzīgas pēc noskaņas. Kas attiecas uz vietu, tad vecas ēkas bēniņi drīzāk atgādina kantrī stilu, nevis urbanizētu vidi, kādai tai būtu bijis jābūt, ja jau tiek piesaukts urbānisms.
Savukārt, no vēstījuma analīzes viedokļa, lielu lomu spēlē nosaukums – Urbānā Renesanse. Daudzi noteikti zina vai nojauš, ka vārds renesanse nozīmē atdzimšanu. Ar šo vārdu apzīmē arī 14.-16.gs. kultūras, literatūras un mākslas uzplaukumu Eiropā. Savukārt urbanizācija, nozīmē cilvēku koncentrēšanos pilsētās. Šī salikuma traktējums varētu būt – “pilsētas demogrāfijas atdzimšana”, kas ir visai savdabīgs iznākums kontekstā ar pasniegto gala darbu. Šeit ir vērts uzdot jautājumu - vai kopdarba autorēm ir skaidra vārdu jēga, kas tika ielikta nosaukumā? Vai arī, tā ir sava veida koķetēšana izmantojot vārdu jēgas konetējošo rezonansi sabiedrībā? Apmēram tā: renesanse – plastika un estētika, savukārt urbānisms – mūsdienīgi un laikmetīgi.
Secinājums ir visai daudzšķautņains. No vienas puses, kolekcija nav pārāk daudzpusīga, tai pat laikā, nevar nenoliegt, ka fotogrāfiski tai piemīt līniju plastika, kas savukārt rada sievišķo valdzinājumu caur estētiskām vērtībām. Tai pat laikā, apskatot ambiciozos pieteikumus un vēlmes, kas uzstādīti no autoru puses – tie nav izpildīti.
Arno Marnics
|
